Filma - simbolu un zīmju jūklis.
Filma - pārdomu izraisītāja vairāku nedēļu garumā.
Galvenajā lomā - izcilais Džeks Nikolsons tikpat izcila režisora Miloša Formana darbā. 1975. gadā filma ieguva 5 Holivudas statuetes, tai skaitā arī kā labākā filma. Mēs taču zinām, ka Oskarus galīgi par velti nedala :)
Filma ir Kena Kīzija romāna ekranizējums. Nevaru salīdzināt, jo vēl joprojām neesmu atradusi laiku izlasīt šo, kā paziņas saka, izcilo grāmatu. Ja ir brīvs brīdis, var ievērtēt Gunta Bereļa domas par šo darbu. Filma ir izcils paraugs situācijai, kurā parāda sistēmu, kurā jūs varat gadīties jauši vai nejauši, kā arī to, ar kādiem līdzekļiem tā tiek uzturēta. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, mācoties universitātē, svešvalodu fakultātē, šo filmu skatījāmies ar pavisam citādu "mindset," toreiz tas šķita mazāk traģiski, mazāk kondicionēti, mazāk melnbalti.
Vai tiešām arī tagad var būt situācija, kurā tu, būdams pie pilna saprāta, tiec ielikts, un lēnām, pakāpeniski sagrauts. Līdz no tevis nepaliek pāri nekas...
Filmā ir ierastā fabula - ir varonis, varoņa palīgs un dumpinieks.
Filmā ir daudz bināro pretstatu - starp ļauno un labo, smiekliem un nopietnību, sievieti un vīrieti, seksualitāti un vēsumu, Rendlu Makmērfiju un medmāsu Mildredu Rečidu (vārdu spēle Rechid = wretched), traģisko un komisko.
Jānoskatās noteikti, tikai ne tad, kad esi sliktā garastāvoklī vai kad nav, ar ko pārrunāt filmā redzēto. Jo pēc šīs filmas ir daudz lietu, kuras satrauc prātu.
