Kino agrāk un tagad

Ik pa brīdim man uzdod jautājumu par to, kāpēc es tik ļoti esmu pieķērusies filmām, kuras tapušas 20. gs. pirmajā pusē. Atbilde ir ļoti vienkārša - tāpēc, ka tās ir "vairāk pa īstam". Pirms daudziem gadiem, apmeklējot Holivudu, pārliecinājos, cik mazā baseinā tiek filmētas milzīgas jūras kaujas, kā lietus tiek padarīts "skaistāks", cik vienkārša patiesībā ir zemestrīce, utt.
Ja nu kādam tomēr šķiet, ka arī mūsdienās patiesība ir patiesība, iesaku noskatīties šo filmiņu, domāju, ka šaubas tā tomēr radīs :)

Trauslais pavediens

jeb "The Slender Thread" (1965, Sidnija Polaka pirmā mākslas filma) smalkā stīga slēpjas Annas Bankroftas (Inga) brīnišķīgajā tēlojumā, Sidnija Puatjē (Alans) sirsnībā un patiesā vēlmē palīdzēt, kā arī teicamā operatora darbā.

Filmas stāsta pamatā ir žurnālā Life publicēts raksts par sievieti, kura zvana uz Sietlas pašnāvnieku krīzes centru, lai ar kādu parunātu pirms savas nāves. Viņas zvanu pieņem brīvprātīgais darbinieks Alans, kurš ar savu entuziasmu cenšas noskaidrot miega zāļu pārņemtās sievietes atrašanās vietu, vienlaikus mēģinot izprast situācijas cēloni.

Annas Bankroftas karjerā daudz nozīmīgāka izvērtās Robinsones kundzes loma filmā "Absolvents" ("The Graduate"), kura aizēnoja daudz citu izcilu lomu aktrises karjerā. Oskara statueti viņa saņēma par lomu filmā "Brīnumdare" ("The Miracle Worker").

1963. gadā Sidnijs Puatjē saņēma Oskara balvu par lomu filmā "Lillijas laukā" ("Lilies of the Field") un 2002. gadā pelnīti - Oskara goda balvu.

Arī visi pārējie tēli / aktieri būtu pelnījuši aprakstiņus, taču tieši jūtu ķīmija abu galveno aktieru starpā (tā arī neredzot vienam otru), skatoties filmu "Trauslais pavediens," ir tā vērta, lai atlicinātu laiku kādā lietainā augusta vakarā.

Filmu angļu valodā var noskatīties šeit.

Hercogiene

Svētdienas vakara filma Latvijas Televīzijā.

Gandrīz patiess stāsts brīnišķīgā kostīmfilmā par Džordžianu Kavendišu, Devonšīras hercogieni. Ar harizmātisko Keiru Naitliju galvenajā lomā un maniem iemīļotajiem Šarloti Remplingu un Ralfu Fainsu hercogienes mātes un vīra lomās.

Vēl viens stāsts - pierādījums tam, ka būt aristokrātei nav viegli, jo titula (gribēta vai negribēta) dēļ ir jāzaudē mīļi cilvēki, sirsnīgas attiecības. Vēl viens pierādījums tam, ka vīrieša mīlestība ne vienmēr ir tik viegli saprotama kā psihologi apgalvo. Vēl viens pierādījums tam, ka sieviete ir spējīga no daudz kā atteikties savu bērnu dēļ. Un tam, ka 18. gadsimta Anglijas (un ne tikai) tērpi ir sievišķības iemiesojums. Ne velti Maikls O'Konors ieguva Oskara statueti kā labākais tērpu dizaineris.

Laikam jau viens no galvenajiem filmas trumpjiem ir katra kadra līdzība ar skaistu gleznu, kura veidojas no tērpiem, frizūrām, sastingušām sejām, pompozajām ēkām un skaistajiem dārziem. Ja jūsu ceļojuma galamērķis ir Lielbritānija, iesaku apskatīt gan Somerset House Londonā, gan Royal Crescent Bātā, kuras filmā atklājas visā savā krāšņumā.

Ja Keira Naitlija ir "jūsu" aktrise, varat izlasīt Ditas Rietumas interviju ar viņu "Dienā."

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Filma - mākslas darbs.

Filma - simbolu un zīmju jūklis.

Filma - pārdomu izraisītāja vairāku nedēļu garumā.

Galvenajā lomā - izcilais Džeks Nikolsons tikpat izcila režisora Miloša Formana darbā. 1975. gadā filma ieguva 5 Holivudas statuetes, tai skaitā arī kā labākā filma. Mēs taču zinām, ka Oskarus galīgi par velti nedala :)

Filma ir Kena Kīzija romāna ekranizējums. Nevaru salīdzināt, jo vēl joprojām neesmu atradusi laiku izlasīt šo, kā paziņas saka, izcilo grāmatu. Ja ir brīvs brīdis, var ievērtēt Gunta Bereļa domas par šo darbu. Filma ir izcils paraugs situācijai, kurā parāda sistēmu, kurā jūs varat gadīties jauši vai nejauši, kā arī to, ar kādiem līdzekļiem tā tiek uzturēta. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, mācoties universitātē, svešvalodu fakultātē, šo filmu skatījāmies ar pavisam citādu "mindset," toreiz tas šķita mazāk traģiski, mazāk kondicionēti, mazāk melnbalti.

Vai tiešām arī tagad var būt situācija, kurā tu, būdams pie pilna saprāta, tiec ielikts, un lēnām, pakāpeniski sagrauts. Līdz no tevis nepaliek pāri nekas...

Filmā ir ierastā fabula - ir varonis, varoņa palīgs un dumpinieks.

Filmā ir daudz bināro pretstatu - starp ļauno un labo, smiekliem un nopietnību, sievieti un vīrieti, seksualitāti un vēsumu, Rendlu Makmērfiju un medmāsu Mildredu Rečidu (vārdu spēle Rechid = wretched), traģisko un komisko.

Jānoskatās noteikti, tikai ne tad, kad esi sliktā garastāvoklī vai kad nav, ar ko pārrunāt filmā redzēto. Jo pēc šīs filmas ir daudz lietu, kuras satrauc prātu.

Mans režisoru top 15 (in no particular order)

Mārtins Skorsēze

Tims Bērtons

Angs Lī

Deivids Linčs

Vudijs Alens

Stenlijs Kubriks

Alfrēds Hičhoks

Frānsiss Fords Koppola

Kristofers Nolans

Kventins Tarantīno

Stīvens Spīlbergs

Milošs Formans

Gass Van Sants

Pedro Almodovars

Alehandro Amenabars

Katru reizi, kad vēlos šo sarakstu publicēt, nomainu vienu režisoru. Jūsu saraksts droši vien būtu ar citiem grandiem.

Kaut kā manā topā vēl pagaidām nav iekļuvušas dāmas, bet gan jau arī tas notiks :)

Kristofers Nolans vs Leonardo di Kaprio

Cēsu Valsts ģimnāzija.

Angļu valodas stunda.

Kino izvēle šoreiz atstāta skolēnu ziņā :)

Tādēļ skatāmies "Pirmsākums" - filmu, kas jau labu laiku ir daudzu sarakstu augšgalā. Pēc manām domām, šo kvalitāti ir noteicis vienreizējais tandēms - režisors Kristofers Nolans un aktieris Leonardo di Kaprio.

Leonardo di Kaprio izaugsmei daudzi no mums ir sekojuši līdzi jau divas desmitgades. Ja nebūtu pāris filmu viņa karjerā, kuras nedaudz viņa imidžu virzīja uz romantiskā tēla pusi, tad pārējais darbs kino var tikt vērtēts kā nepārtraukta augšupeja. Iesaku: "Cilvēks dzelzs maskā," "Noķer mani, ja vari," "Aviators," "Ņujorkas bandas" un varbūt arī "Atkritēji" (kuras laikā pāris reizes jātaisa kafijas pauze), visas nenoliedzami grodas filmas. Vēl neesmu noskatījusies "Kas nomoka Gilbertu Greipu," bet vajadzētu gan.

Savukārt Nolanu jebkurš kinomīlis ir apbrīnojis par spēju savērpt stāstu. Iesaku: "Memento," "Bezmiegs" un "Ilūzija." Daudzi izvēlēsies arī "Tumšo bruņinieku." Un ne bez iemesla. K. Nolans ir manā kino režisoru top 10.

Buržuāzijas diskrētais šarms

3. novembris 19.00 Kino Rīga

Tas, ko Tu nedrīksti nezināt: Realitātes nobīdes

Luisa Bunjuela filma "Le charme discret de la bourgeoisie" (1972)

Pēc šādas filmas noskatīšanās kādu laiku prasīt prasās uzkavēties mājīgajā kinozālē un padomāt par dažādu situāciju risinājumu paša dzīvē.

Pēc šādas filmas noskatīšanās saproti, ar ko atšķiras izcils kino no vienkārši labas izklaides filmas, kā piemēram, "Ēd, lūdzies, mīli."

Pēc šādas filmas noskatīšanās ir vēlme doties mājās un izrakt visus pieejamos materiālus gan par Bunjuelu pašu, gan par franču kino kopumā.

Viktors Freibergs: "Bunjuela „Buržuāzijas diskrētais šarms" ir viens no izcilākajiem sirreālisma paraugiem kino. Filmai iespējamas dažādas interpretācijas, bet vienlīdz veiksmīgi tās sižetu var reducēt līdz stāstam par kādu cilvēku grupu, kas iet pa ceļu uz mums nezināmu galamērķi, un viss pārējais, ko redzam filmā, ir viņu iekāres, iegribu un vēlmju dramatizācija. Bunjuela filma ir arī spēle ar telpu: tāpat kā filmas varoņi kaut kādu iemeslu dēļ nespēj ieturēt iecerēto maltīti, arī skatītājam ir visai grūti paredzēt, kur katrā filmas epizodē atrodamies - kāda varoņa sapnī, atmiņās vai iedomās."

Filmu raksturojošie lielumi: sirreālisms, diskrētais šarms, sapņi un realitāte, neparedzamība un izcils humors.

Paldies Francijas kultūras centram par 35 mm filmas atgādāšanu uz Latviju. Izsakoties D. Rietumas vārdiem, tā vis nav kaut kāda digitalizēta filmas kopija, bet īsts mākslas darbs.

Iesaku noskatīties :)

Neliels ieskats filmā šeit.